Latvijas simtgades ietvaros vēsture ir viena no senākajām zinātnēm. Latvijas pirmais Ministru prezidents un pēdējais (līdz 1940. gadam) Valsts prezidents Kārlis Ulmanis kā pirmo iecerētās, bet tolaik neizveidotās Latvijas Zinātņu akadēmijas institūtu nodibināja Latvijas Vēstures institūtu. Mūsu vēsturniekiem ir liela zinātniskā darba un dzīves pieredze. Viena no viņu atziņām ir — jo senāka vēsture, jo vieglāk un objektīvāk par to rakstīt. Par jauno laiku vēsturi, jaunāku par simt gadiem, labāk nerakstīt. Jāpagaida, kamēr beidzas intereses, aprimst strīdi un kaislības un viss nostājas savās vietās. Tomēr arī par jauno laiku vēsturi ir interese, un drosmīgākie par to raksta, piemēram, Gatis Krūmiņš savā Latvijas tautsaimniecības vēsturē. Tajā aptverta visa Latvijas simtgade un vēl nedaudz senāks periods. Kāda ir bijusi interese par atsevišķiem šīs simtgades posmiem? Raksta autors ir aprēķinājis līdz šim vēsturē nelietotu rādītāju: lappuses grāmatā vidēji uz gadu vēsturē. Izrādās, ka atjaunotās Latvijas neatkarības periodam (1990–2015) ir veltītas vairāk nekā 26 lappuses vidēji gadam, bet briesmīgajiem Otrā pasaules kara un drūmajiem okupācijas gadiem tikai četras. Un vēl viena atziņa. Vispārējās vēstures uzmanības centrā ir kari, revolūcijas, apvērsumi, okupācijas, bet mierīgas attīstības periodos nekas interesants nenotiek, un nav par ko rakstīt. Taču tautsaimniecība attīstās tieši mierīgās dzīves posmos, juku laiki to sagrauj, bet modernais karš iznīcina pilnīgi. Tāpat kā viss cits, arī zinātniskās intereses ir relatīvas. Vēsturnieku interesi vairāk varētu piesaistīt plašas ekonomikas un sociālās dzīves reformas, kuras notiek miera laiku apstākļos, bet kuru sekas saglabājas pusgadsimtu vai pat visu gadsimtu — radošos spēkus atraisošā vai iznīcinošā nozīmē. Latvijai, kura iepriekšējos gadsimtus ir bijusi agrāra valsts, pašas nozīmīgākās ir bijušas agrārās reformas. Divas no tām iecerēja un kontrolēja pašu demokrātiski ievēlēts parlaments. Vēsturiski nozīmīga bija divdesmito gadu agrārā reforma. Tā pilnīgi nerēķinājās ar gadsimtus senām muižnieku īpašuma tiesībām uz zemi. Zemi vienkārši pārņēma valsts īpašumā un to sadalīja tiem, kuri gribēja un spēja to apstrādāt. Diezgan garos un juridiskā valodā uzrakstītos likumus tauta izteica divos īsos teikumos. “Zemi tiem, kuri to apstrādā” un “Pašu zemei pašu arājs”. Latvijas lauki īsā laikā pārklājās ar diezgan vienmērīgi izvietotiem vecsaimniecību un jaunsaimniecību māju puduriem. Šie māju puduri vairākas desmitgades saglabājās pat padomju režīma apstākļos, kad zeme jau bija nacionalizēta, bet mājas un nelielā piemājas zeme atļāva lauku iedzīvotājiem izdzīvot. Reformai bija skats uz nākotni. Pilnīgi pretēji, ar skatu uz pagātni, notika agrārā reforma deviņdesmitajos gados. Tās centrālais mērķis un ideja bija zemes īpašuma tiesību atjaunošana, kādas tās bija 1940. gada jūnijā. Pavisam neņēma vērā, vai bijušie īpašnieki un viņu mantinieki grib un spēj zemi apstrādāt. Daži spēja un gribēja, bet lielākā daļa jau neatgriezeniski bija kļuvuši par pilsētniekiem vai pat par ārzemniekiem. Viņi gaidīja laiku, kad atgūto zemi varēs dārgi pārdot. Nesagaidīja. Zeme pakāpeniski aizauga: pirmajos gados ar usnām, dadžiem un balandām, nākamajos — jau ar krūmiem, pēc desmitgadēm sāka veidoties nekoptas jaunaudzes. Vai tur tagad ir produktīvi meži, tas ir mežsaimnieku jautājums. Nekādu “Līduma dūmu” Latvijā vairs nebūs. Ievērojama daļa Latvijas lauksaimniecības zemes ir neatgriezeniski zaudēta. Zaudēta arī to cilvēku ticība un cerība, kuri gandrīz bez atlīdzības saglabāja šo zemju auglību piecdesmit kolhozu gados. Tautsaimniecības pamatuzdevums visos laikos ir bijis nodrošināt iedzīvotāju dzīves kvalitāti un celt viņu dzīves līmeni. Kā tie izmainījušies Latvijas simts gados? Īstermiņā tos raksturo ar dažādiem vērtības (naudas) rādītājiem. Simtgadei tie neder. Šajā laikā nauda vairākkārt ir pilnīgi zaudējusi savu vērtību vai vienkārši pasludināta par nederīgu, un drukāta cita nauda. Varētu mēģināt lietot vispārējās bioloģijas rādītājus, jo cilvēks taču ir visas dzīvās dabas daļa. Bioloģijā ir pieņemts uzskatīt, ka dzīves apstākļi kādai populācijai ir labi un uzlabojas, ja populācija vairojas un izplatās. Un otrādi. Ja populācija izmirst, dzīves apstākļi tai kļūst nepiemēroti. Latvijas simtgades pirmajā ceturtdaļā iedzīvotāju dzimstība stabili pārsniedza mirstību, taču minēto rādītāju starpība lēni, tomēr samazinājās. Tālu aiz apvāršņa brieda krīze. Tas pats turpinājās padomju pusgadsimtā. Un tad 1991. gadā pirmo reizi Latvijā mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu. Demogrāfiskā krīze bija iestājusies. Nākamajā desmitgadē krīze strauji saasinājās, bet beidzamajā desmitgadē stabilizējas. Taču klāt nāk brīvprātīgi piespiestā emigrācija. Populācija atstāj savu vēsturisko dzīvesvietu. Secinājums ir ļoti bēdīgs. Bet bioloģijā ir zināma arī cita likumsakarība. Atsevišķu indivīdu dzīves apstākļi ir labi un tie uzlabojas, ja indivīdu vidējais dzīves ilgums ir tuvs bioloģiskajam maksimumam un tas palielinās. Latvijā, pateicoties galvenokārt zinātnes progresam medicīnā, bet ne tikai, jaundzimušā sagaidāmais vidējais mūža ilgums pēdējā simtgadē ir pieaudzis vismaz par 15 gadiem. Tātad Latvijas iedzīvotāju kā indivīdu dzīves apstākļi ir būtiski uzlabojušies, bet populācijai kopumā tikpat būtiski pasliktinājušies. Zinātne un dzīve, ko zinātne atspoguļo, mīl paradoksus. Un šis ir viens no paradoksiem. Par to jau rakstīts un varētu uzrakstīt vēl. Tomēr uzrakstītais joprojām būs tikai hipotēzes. Ļoti interesantas, bet tomēr hipotēzes.
Menu
