Lai palīdzētu izprast Livonijas sabiedrības grupu pragmātisko attieksmi pret citos šī krājuma rakstos analizētajiem Reformācijas procesiem, rakstā analizēta viduslaiku Livonijas politiskā dzīve, kurā dominēja pastāvīgi saspringtas un bieži naidīgas attiecības starp Rīgas arhibīskapu un periodiski arī Tērbatas un Sāmsalas–Vīkas bīskapiem, no vienas, un Vācu ordeni, no otras puses. Darbā izgaismota šo zemes kungu nesaskaņu sakne — neskaidri noteiktais un pušu spēku samēram neatbilstošais varas sadalījums starp tiem: Livonijas bīskapiem teorētiski pienākošās laicīgā un baznīcas vara pār Vācu ordeni, ko pēdējais, 13. gadsimta pirmajā pusē ienākot Livonijas politiskajā arēnā, akceptēja, taču, būdams militāri spēcīgākais zemes kungs, sākot no 14. gadsimta kategoriski noraidīja, vienlaikus tiecoties iegūt kontroli pārējos Livonijas valdījumos. Konspektīvi aplūkota pušu attiecību gaita, kuru, autoresprāt, var iedalīt vairākos etapos — Ordeņa vardarbīgā vēršanās pret Rīgas arhibīskapu 13. gadsimtā, kas noslēdzās ar nesaskaņu risināšanas arēnas pārcelšanu uz pāvesta kūriju, arhibīskapu centieni apliecināt savu kundzību pār ordeni 14. gadsimta pirmajos trīs ceturkšņos, arhibīskapijas nonākšana Ordeņa pakļautībā 14. gadsimta nogalē, tās neatkarības atgūšana 15. gadsimta otrajā ceturksnī un kompromisa panākšana 15. gadsimta vidū.
Pievēršoties iemesliem, kas neļāva rast radikālu risinājumu zemes kungu konfliktiem un likvidēt to cēloni, rakstā iezīmēts Livonijas politiskajā dzīvē iesaistīto spēku — Romas pāvesta, Svētās Romas imperatora, reģiona laicīgo valdnieku, Livonijas bīskapu (un no Dānijas karaļa 1346. gadā nopirktajā Harju un Viru zemē arī Ordeņa) vasaļu un Livonijas pilsētu — savstarpēji nesavienojamo interešu veidotais tīkls, kas diktēja nepieciešamību pēc spēku līdzsvara starp zemes kungiem.
Raksta novatoriskais aspekts ir ieskats Livonijas zemes kungu attiecību mentālajā fonā, kas palīdz labāk izprast politisko spēku rīcības motivāciju. Analizējot konfliktējošo pušu starpā pastāvošo nepārtraukto spriedzi, savstarpējo neuzticēšanos un naidu, autore izvirza tēzi, ka Livonijas zemes kungu savstarpējās attiecībās liela nozīme bija rūpēm par savu publisko tēlu un spriedzi un naidīgumu pušu starpā uzturēja ne tikai to nesavietojamie centieni, bet lielā mērā arī savstarpējā neiecietība, stūrgalvīga pastāvēšana uz saviem principiem un īpaši Vācu ordeņa pastāvīgā sava fiziskā pārspēka demonstrēšana.
