Ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās sabiedrības dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums.1 Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka latviešu valoda pilda vienīgās valsts valodas funkcijas, proti, ir visu Latvijas iedzīvotāju savstarpējās saziņas valoda un demokrātisko sabiedrību vienojoša valoda.2 Šeit jāsaka, ka latviešu valoda ir bijusi valsts pārvaldes oficiālā valoda Latvijā kopš Latvijas Republikas proklamēšanas, lai gan Saeimā, pašvaldībās un arī augstākās izglītības iestādēs brīvi tika lietota arī vācu un krievu valoda. Šai ziņā par būtisku trūkumu ir jāuzskata apstāklis, ka valsts valodas statusu neizdevās noteikt Latvijas Republikas Satversmē. Konstitucionāls statuss valodai būtu veidojis konstitucionālu spiedienu uz likumdevēju, kas būtu bijis spiests pieņemt atsevišķu likumu par valsts valodu. Likuma neesamība Latvijā faktiski radīja trīsvalodību, kas tika ierobežota tikai 1932. gadā, pieņemot noteikumus ar likuma spēku. Ulmaņa autoritārais režīms šim parlamentārā perioda regulējumam pievienoja sodus un pārjaunoja par likumu. Likums bija izdevīgs autoritārā režīma nacionālistiskajai ideoloģijai.
Līdz ar padomju okupāciju latviešu valoda kļuva par mazākumtautību valodu, kura, tāpat kā citas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) tautu valodas, tika pakļauta rusifikācijas politikai. PSRS sabrukuma priekšvakarā pagājušā gadsimta 90. gadu beigās latviešu nacionālā atmoda ar pretenzijām pēc autonomijas nāca roku rokā ar lingvistiskām prasībām. Tautas atmoda, kas galu galā rezultējās ar neatkarības pasludināšanu 1990. gadā un Latvijas valsts atjaunošanu, sekmēja, ka tika pieņemts Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likums, kas tika grozīts 1992. gadā, nosakot latviešu valodas dominanci valsts pārvaldē un publiskajā telpā. Šai valsts valodas normativizēšanas procesā vēl padomju periodā savi nopelni ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijai. Lai arī likums nebija pilnīgs no juridiskās tehnikas viedokļa, tas sekmīgi darbojās, stiprinot latviešu valodas pozīcijas.
1995. gada novembrī tika aizsākts jauna Valsts valodas likuma veidošanas posms, kas noslēdzās pēc četru gadu ilga dinamiskas likumdošanas procesa. Likumprojekts skatīts vairākās Saeimās un pārdzīvojis starptautisku ekspertu skarbu kritiku un Valsts prezidenta veto. 2000. gadā jaunais valodas likums stājās spēkā un daudzi politiķi jutās vīlušies un atzina, ka, salīdzinājumā ar iepriekšējo, likums sanācis “krietni maigāks” un latviešu valodas pozīcijas tikušas vājinātas. Iedziļinoties jaunā likuma apspriešanas gaitā, nepamet izjūta, ka likuma ideja sakņojās nevis juridiskā nepieciešamībā pēc jaunāka, labāka regulējuma, bet politiķu vēlmē uz diskusiju pamata veidot savu politisko karjeru. Jau likumu izstrādājot, bija redzams, ka centieni veidot jaunu likumu, nevis uzlabot veco ir bijusi liela stratēģiska kļūda, jo tikpat labi varēja iztikt ar iepriekšējo regulējumu. Nespēja parlamentārā līmenī noteikt tālejošus, stratēģiskus mērķus ir Latvijas valstiskumam raksturīga kļūda ne tikai valodas politikas jautājumā. Par ievērojamiem notikumiem jāuzskata latviešu valodas kā valsts valodas noteikšana Satversmē 1998. gadā, kā arī valsts valodas izšķirošā uzvara 2012. gada “valodas referendumā” par krievu valodu kā otru valsts valodu. Tiesa gan, politiskās elites atbilde 2012. gada referendumam ir tautas nobalsošanas prasību sarežģīšana un pastiprināšana, kas referendumus Latvijā padara vien teorētiski iespējamus.
