Valodas komunikatīvā kompetence starpetnisko attiecību attīstībā Latvijā

Atslēgas vārdi: valodas apguve, etniskā identitāte, sociālā identitāte, valodas komunikatīvā kompetence, starpetniskā komunikatīvā kompetence, sociālā tolerance un distancētība, nacionālā pašapzināšanās, sociālā adaptācija, kultūras vērtību orientācija
Raksta valoda: latviešu valodā

Latviešu nācijai, līdzīgi citām Eiropas nācijām, saglabājot savu etnisko identitāti, ir jāstiprina un jāattīsta sociālā un pilsoniskā identitāte savā valstī, apzināti attīstot starpetnisko grupu komunikatīvo kompetenci1 un veidojot pozitīvu sociālo kultūrvidi. Rakstā analizēta Latvijas iedzīvotāju, pamatā krievu valodā runājošo, attieksmes veidošanās pret latviešu valodu, un latviešu attieksmes veidošanās pret citu valodu kā vērtību. Attieksme pret valodu ir uzskatāma par vienu no galvenajiem starpetnisko attiecību attīstību ietekmējošajiem faktoriem. Valodas komunikatīvā kompetence, kuru veido vairākas sastāvdaļas, atspoguļo starpetnisko attiecību komunikatīvās, kognitīvās un afektīvās (emocionālās) īpašības. Valodas komunikatīvā kompetence rakstā analizēta vienotībā ar izglītību, dzimumu un vecumu, lai noskaidrotu, vai tā ir saistāma ar izglītības, vecuma un dzimuma aspektiem. Vai arī tā ir skatāma saistībā ar citiem etnokomunikatīvās kompetences (EKK) aspektiem, piemēram, sociālo toleranci un distancētību, adaptācijas problēmām, kultūrvides apzināšanos un tamlīdzīgiem? Raksta pamatā ir pētījums, kurā izstrādāta un īstenota valodas komunikatīvās kompetences aptauja. Tā balstīta kognitīvā konstruktīvisma pieejā, atklājot valodas komunikatīvās kompetences kvalitāti, ko veido: lingvistiskā kompetence, sociolingvistiskā kompetence, kognitīvā kompetence, pragmatiskā kompetence, stratēģiskā kompetence, valodas apguves un izmantošanas filozofija jeb attieksme pret valodas apguvi. Lingvistiskā kompetence raksturo sarunvalodas izmantošanas kompetenci (prasmi) (izteikta 6 rādītājos) un gramatikas kompetenci jeb rakstītās valodas izmantošanas prasmi (5 rādītāji). Lingvistisko kompetenci var analizēt gan, nosakot tekstu lasīšanas un rakstīšanas prasmi, gan tās apguvi trīs līmeņos. Sociolingvistiskā kompetence ietver: valodas apguves un izmantošanas brīvības pakāpi (9 rādītāji) un valodas izmantošanas jomu (6 rādītāji). Kognitīvā kompetence atspoguļo valodas apguves jomu pašreiz: valodas apguves kognitīvos motīvus (8 rādītāji) un kognitīvās grūtības (8 rādītāji). Pragmatiskā kompetence raksturo valodas apguves sociālās grūtības (5 rādītāji). Stratēģiskā kompetence raksturo kompetenci valodas izmantošanas sfērā jeb tās izmantojamību sociālajā vidē: nepieciešamību apgūt valodu (4 rādītāji) un iespējas izmantot valodu (6 rādītāji).

Valodas apguves filozofija ietver personas attieksmi pret valodas apguvi un izmantošanu (8 rādītāji). Aptaujā jautājumi, kas atspoguļo sešas galvenās valodas komunikatīvās kompetences sastāvdaļas, papildināti ar tādiem, kas parāda valodas apguves filozofiskās nostādnes — raksturo personas emocionālo attieksmi pret valodas apguves grūtībām, kā arī kognitīvo un sociālo grūtību raksturojumiem. Aptaujas rezultātu analīzei izmantotas modificētā Bogardusa “Sociālās distancētības skala” (adaptējuši M. Vidnere, D. Igoņins); L. B. Jankovska izstrādātās metodikas “Personības adaptācija kultūrvidē” skalas un “Kultūras vērtību orientācijas skala” (J. Taunsends, L. G. Počebuts, adaptējuši M. Vidnere, D. Igoņins). Pētījuma rezultātu sagatavošanai tika izmantoti 847 derīgi respondentu aptaujas komplekti no trīs Latvijas novadiem. Vairāk kā puse no tiem (464) bija saņemti no krievu valodā runājošiem cilvēkiem. Rīgas reģionā dzīvojošie bija aizpildījuši 320 aptaujas komplektus; Kurzemes reģionā — 250 aptaujas komplektus; Latgales reģionā — 300 aptaujas komplektus. Reģionālais sadalījums bija nepieciešams, jo krievu valodā runājošo cilvēku populācija Latvijas reģionos atšķiras. Pētījums veikts 2006.–2009. gadā, taču tajā iegūtie dati joprojām ir izmantojami valodas komunikatīvās kompetences analīzei dažādos skatījumos. Pētījuma rezultāti atspoguļo valodas etnokomunikatīvās kompetences saturu un ļauj noteikt tās kvalitāti. Abas respondentu grupas (latviešu valodā runājošie un citās valodās, pārsvarā krievu valodā, runājošie) parāda Latvijas dažādo tautību asociēšanās pakāpi ar Rietumu sabiedrību, kas respondentu uztverē veido kompaktu un nenozīmīgi diferenciētu kopumu. Sociālās distancētības analīze ļauj domāt par visas Latvijas sabiedrības augstu asociāciju ar Rietumu valstu sabiedrību un Rietumu kultūru un tās pieņemšanu. Tā ir vēlamas pozitīvās akulturācijas un sociālās attieksmes pazīme, kas sekmē Eiropas pilsoniskās identitātes apzināšanos. Analīzē noskaidrots, ka kultūras vērtību orientācija nozīmīgi atšķiras — latviski runājošo respondentu grupa ir orientēta uz tradicionālajām kultūras vērtībām, bet krievu valodā runājošo — uz psihodinamiskajām kultūras vērtībām, kas būtiski korelē ar krievu valodā runājošo respondentu adaptivitātes rādītājiem. Tas liecina par disonansi ar latviešu kultūras vērtību izpratni, nacionālās piederības apzināšanos un piederību. Valodas komunikatīvās kompetences analīze parāda, ka latviešu valodas nepietiekama apguve nav saistīta tikai ar valodas kognitīvajām grūtībām, bet galvenokārt ar attieksmi pret latviešu valodas apguvi un nepieciešamību to izmantot.