“Uz svētdienu nu ap mani raudās un dziedās!” Daži velna tēla aspekti “Velns zārkā” motīvā

Atslēgas vārdi: mītiskie priekšstati, velni, Velns, bēru rituāls, Lielā pirmmāte, htoniskā pasaule, atdzimšana, kristietība
Raksta valoda: latviešu valodā

Balstoties pasaku un teiku materiālā, rakstā aplūkots līdz šim maz pētītais Velna tēls, kas pasaku korpusā ievietots ar apzīmējumu “Velns zārkā”. Priekšstati par pazemes (htoniskās telpas) būtnēm un dievībām ir nozīmīga mītiskās domāšanas daļa, kas gan demonstrē senāk valdījušos priekšstatus par pasaules uzbūvi un jautājumu par pēcnāves dzīvi, gan ilustrē mūsdienu domāšanu par šiem fenomeniem.

Rakstā analizēta jēdzienu “Velns” un “velni” nozīme tradicionālajos mītiskajos priekšstatos. Pētāmais fenomens balstīts pasaku sižetos, kur velni noteiktās pārejas situācijās, šajā gadījumā — bedību (bēru) rituālā — pārņem mirušā ķermeni. Raksta ietvaros šī rīcība analizēta, gan balstoties mītiskajā aspektā, gan arī ietverot kristietisko priekšstatu ieplūsmi latviešu folkloras tekstos. Pētījuma izvērsumā secināts, ka, no vienas puses, sižets, ka velni bedību rituālā pārņem mirušā ķermeni, satur kristietiskos priekšstatus par elli un sodu, bet, no otras puses, tas iezīmē arī daudz senākus mītiskos priekšstatus par Zemi kā Lielās pirmmātes klēpi. Iespējams, no šīm sinkrētisma idejām arī ir veidojies viens no bēru rituāliem — mirušā vāķēšana jeb apsargāšana pirms guldīšanas zemē.