Rīgas un Livonijas Reformācijas periodizācijai Latvijas un Latvijas baznīcas vēsturē ir vairāki slāņi. Vispārējā vēsturē Reformācijas vispārējās periodizācijas jautājums risināts dažādi, vadoties pēc politiskām un ekonomiskām tendencēm (to trūkuma) u. c., un visumā Reformācija iekļaujas Viduslaiku noslēguma fāzē, kas mūsu zemē sakrīt ar Livonijas konfederācijas pastāvēšanas noslēgumu. Ja vērtē no lokālā skata punkta, tad Rīgas un Livonijas Reformācija bija kontinuitātē ar vispārējo mūsu zemes, toreiz Rietumeiropas perifērijas, vēsturisko laika plūdumu. Reformācija noslēdz šo posmu ar iekšbaznīcisku (teoloģisku) izvēli palikt katoliskās kristietības Vitenbergas tradīcijā. Reformācijas aktivitātes gan neizsīkst un atspoguļojas arī Reformācijas kontinuitātē, kad, īpaši Lietuvas-Polijas konversijas politikas ietekmes rezultātā, Latgalē ienāk katoliskās kristietības Romas (t. s. katoļu) tradīcija. Tādējādi Rīga un Livonija bija un palika teju nemainīga savā baznīcas valsts status quo, kurā izmaiņas ieviesa vien ar Lietuvas-Polijas valsts aktīvo pāvesta Reformāciju jau pēc teju pusgadsimta.
Raksta sagatavošanas laikā konstatēts, ka Reformācijas kā atsevišķas parādības izdalīšana nav pamatota, ja vien runa nav par ideju un teoloģijas vēsturi, jo Reformācija neapšaubāmi ienesa jaunus, līdz tam nepierastus vaibstus teoloģijas skatā. Izmaiņas ir politiskas, mainās augstākā vadība, kas veido skaidru periodizējumu mūsu zemes vēsturē, arī ar pastarpinātu Reformācijas ietekmi. Savukārt, ekonomiski mūsu zemes notikumu attīstībā izmaiņu praktiski nav. Daudz plašākā kontekstā Rīgas un Livonijas Reformācijas unikalitāte ir tā, ka tā trīs noteiktos brīžos ir vēsturisko notikumu “flagmanis”.
