PROCEEDINGS OF THE LATVIAN ACADEMY OF SCIENCES

Reforma, reformācija un kontrreformācija. Kopīgais un atšķirīgais. Eiropa, Latvija un Cēsu bīskapija

Atslēgas vārdi: reforma, reformācija, kontrreformācija, Dr. Mārtiņa Lutera tēzes
Raksta valoda: latviešu valodā

2017. gads Latvijas kultūras vēsturē iezīmēsies kā Mārtiņa Lutera reformācijas piecsimtgades piemiņai veltīts gads, ko raksturo bagātīgs kultūras notikumu klāsts. Tā bija laba izdevība ne tikai intensificēt pētījumus par Lutera reformācijas ietekmi uz Latvijas vēsturi, bet arī integrēt Lutera reformu kustību pārējo Baznīcas vēsturē notikušo reformu kustību kontekstā. Jau 9. gadsimtā karolingu impērijā izskanēja prasība pēc reformām. Klinī benediktīniešu monastisko tradīciju 10. un 11. gadsimtā bieži sauc par reformu monasticismu. Cīņu pret simoniju, klerogāmiju un laju investitūru 11. gadsimtā arī sauc par gregoriānisko reformu. Prasības pēc reformām ir atrodamas visā kristietības vēsturē un visās konfesijās.

13.–14. gadsimtā bija teologi Pjetro Valdess, Džons Viklifs vai Jans Huss, kas aicināja ne tikai reformēt morāles līmeni un kanoniskā likuma ievērošanu, bet īstenot Baznīcā arī strukturālas un doktrinālas izmaiņas. Taču šie tā sauktie prereformāti savās valstīs nebija uzvarām vainagoti, un viņu doktrīnas izdzīvoja, tikai pateicoties šauram sekotāju lokam. Mārtiņa Lutera, Žana Kalvina vai Henrija VIII reformāciju uzvaru dažās Eiropas valstīs noteica epohālās izmaiņas Baznīcas vēstures periodu paradigmā: “kopkristības” vietā stājās jaunais dinastiskās valsts modelis ar valsts reliģiju; katolisku, protestantisku vai ortodoksālu, bet valsts kontrolētu reliģiju.