PROCEEDINGS OF THE LATVIAN ACADEMY OF SCIENCES

Reduplikācija un poliptotoni latviešu tekstos

Atslēgas vārdi: reduplikācija, poliptotoni, latviešu folklora un mitoloģija, latviešu literatūra
Raksta valoda: latviešu valodā

Raksts ir pirmais mēģinājums apzināt latviešu folkloras un literatūras tekstos lietoto reduplikācijas paveidu — poliptotonus. Poliptotoni ir arhaisks leksisku atkārtojumu veids, kas tiek piekopts, mainot locījumu vai gramatiskā laika formu blakus vārdos. Latviešu folklorā (īpaši mītiskajās dziesmās, mīklās, buramvārdos) šis izteiksmes līdzeklis ir kalpojis par maģisku teiktā pastiprinājumu, ticot, ka, divreiz atkārtojot vienu un to pašu vārdu, tas kļūst dubulti iedarbīgs. Bez tam poliptotoniem līdz ar konstantajām vārdu formulām līdz rakstības ieviešanai folklorā bija arī nozīmīga mnemoniskā funkcija. Attīstoties rakstītajai tradīcijai (literatūrai), poliptotonu nozīme pakāpeniski mazinājās. 19. gadsimtā poliptotoni izmantoti galvenokārt to rakstnieku darbos, kas, attēlojot lauku dzīvi, izmantoja lauku cilvēkiem raksturīgo izteiksmes veidu. 20. un 21. gadsimtā latviešu literatūrā minētais leksisko atkārtojumu veids kā apzināts un biežs paņēmiens izmantots: a) bērnu literatūrā, imitējot bērnu valodu (Rainis, Vilis Plūdons, Anna Brigadere); b) senvēstures tematikā balstītos prozas darbos (Ilona Leimane); c) memuāru literatūrā (Kārlis Kundziņš); d) eksperimentālos dzejas un prozas darbos, kur nozīmīga loma ierādīta tieši leksiskajam mākslinieciskās izteiksmes slānim (Jānis Steiks, Valentīns Jākobsons).