Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” interpretācijas Ukrainas teātros

Atslēgas vārdi: drāma “Pūt, vējiņi!”, Ukrainas teātris, Rainis, režisors, scenogrāfija, aktierspēle
Raksta valoda: angļu valodā

Izmantojot skatuves uzvedumu rekonstrukcijas vēsturiski hronoloģiskās un salīdzinošās metodes un elementus, analizēti izcilā Latvijas dramatiskās mākslas darba — Raiņa (Jānis Pliekšāns, 1865–1929) lugas “Pūt, vējiņi!” — uzvedumi Ukrainas teātros. Pētījuma hronoloģija aptver laikposmu no 1950. gada, kad Ukraina bija Padomju Savienības daļa, līdz neatkarības gadiem. Raksta mērķis ir atklāt Raiņa lugas lasījumu īpatnības Ukrainā dažādās teātra attīstības sociālajās un estētiskajās stadijās.

Rakstā analizēti lugas “Pūt, vējiņi!” skatuves uzvedumi Marijas Zankovetskas Nacionālajā drāmas teātrī Ļvovā 1950. gadā un 2015. gadā un Mikolas Ščora Akadēmiskajā mūzikas un drāmas teātrī Zaporožjē 1981. gadā, kontekstā ar skatuves uzvedumiem Vinnicas un Bilas Cerkvas repertuāru teātros un Ivana Kotļarevska Nacionālās mākslas universitātes studentu teātrī Harkovā. Salīdzināšanai izmantoti tagadējā Latvijas Nacionālā teātra 1968. gada “Pūt, vējiņi!” skatuves uzveduma elementi.

Pirmais Raiņa lugā balstītais uzvedums Ukrainā, ko Ļvovā iestudēja V. Ivčenko, atklāja tā poētiku vispilnīgāk un harmoniskāk. Aktieri V. Dančenko (Uldis), N. Dotsenko (Barba), P. Holota (Gatiņš) un V. Kolomiceva (Zane) izrādes poētiskajā vidē iezīmēja personāžus, kas nebūt nebija izteikti dramatiski tipi. Zaporožjes teātra uzvedums, ko iestudēja (1981) K. Parakonijevs, bija cildeni romantisks, iespaidīgs pūļa ainās. Tomēr M. Ulanovska scenogrāfija atklāja Raiņa drāmas simbolisko bāzi. Aktieri A. Kropivnitckis, A. Lobanovs (Uldis), V. Lušņikova (Barba) un P. Kučins (Gatiņš) šī darba izpildīšanas tradīcijas ietvaros Latvijā (režisors apzināti paļāvās uz latviešu pieredzi) un Ukrainā pārliecinoši atklāja savus varoņus.

Neatkarīgās Ukrainas laikā bijuši divi “Pūt, vējiņi!” uzvedumi. 1995. gadā M. Tjagņenko un L. Šulgas studiju kursa beigšanas izrāde tika uzvesta Harkovas Nacionālās mākslas universitātē. Šis lasījums izcēlās ar izteiksmes līdzekļu minimālismu un jaunu aktieru iesaisti vairāku gados vecāku raksturu lomās. Ļvovas teātra skatuves uzvedumā (2015) režisors V. Sikorskis un scenogrāfs N. Tarasenko mēģināja izvairīties no romatiskas, dziesmotas drāmas reprodukcijas. Uzvedumam bija spēles teātra iezīmes, modernizēti tērpi un atturīga noskaņa. Diemžēl uzvedumā nebija veiksmīgas aktierspēles, to nespēja parādīt pat vadošie aktieri V. Koržuks un J. Kirhačs (Uldis), M. Šumeiko (Barba), N. Moskalets un B. Revkēvičs (Gatiņš)). Šajā uzvedumā kā galvenais teatralizācijas elements bija speciāli izdomāts mūzikas instruments, kura tembrs, ritms un veidols pats par sevi kļuva par šī uzveduma lielāko māksliniecisko vērtību.