PROCEEDINGS OF THE LATVIAN ACADEMY OF SCIENCES

Psihoanalīze kā “Kritiskā teorija”

Atslēgas vārdi: anamnēze, kritiskā teorija, psihoanalīze, institūcijas
Raksta valoda: latviešu valodā

Referāts starptautiskajā konferencē “Freids un tagadne: psihoanalīze, filosofija un kultūra” Rīgā, 2019. gada 18.–19. maijā

Makss Horkheimers, tā sauktās Frankfurtes skolas (socioloģijas) dibinātājs, 1937. gadā raksturoja Marksa sabiedrības teoriju kā jaunu institūciju kritikas zinātni, kas atšķirībā no dabaszinātnēm un garazinātnēm ar to matricām nodarbojas ar pilsonisko sabiedrību kā pārejošu sabiedrības formāciju. Arī Freida terapija ir (novecojušu) individuālo un kolektīvo institūciju kritika. Tiesa, ilgu laiku, sekojot Freida “pašpārpratumam” (Hābermāss), tā tikusi pārprasta kā dabaszinātne. Gara vēstures ziņā abas kritikas atrodas tradīcijā, ko iezīmējusi Šellinga un Ludviga Feierbaha veiktā Hēgeļa kritika.

Kas vispār ir “kritiskā teorija” un kādā ziņā par tādu var uzskatīt Freida psihoanalīzi? Un, ja psihoanalīze tāda bijusi — vai kaut kādā ziņā tāda tā joprojām ir —, kāpēc tik daudzi psihoanalītiķi negribēja un negrib par to neko zināt?