PROCEEDINGS OF THE LATVIAN ACADEMY OF SCIENCES

Pretrunas un problēmas labklājības valstu un to publiskās pārvaldības veidošanā

Atslēgas vārdi: pretrunas, problēmas, labklājības valstis, publiskā pārvaldība,valsts administrācija
Raksta valoda: angļu valodā

Mūsdienu pasaulē līdz ar ekonomisko, sociālo, politisko un kultūras apstākļu pārmaiņām mainās arī izpratne par labklājības valstu atbalstu vai to veidošanu. Lai saglabātu vai nostiprinātu labklājības valstis, nepieciešams novērst augošās pretrunas, kā arī meklēt pozitīvas un efektīvas atbildes uz problēmām, ar ko sastopas labklājības valstis, gan teorētiskā, gan ideoloģiskā, gan praktiskā ziņā. Raksta mērķis ir atklāt un sagrupēt būtiskās pretrunas un problēmas, ar ko sastopas labklājības valstis un to publiskā pārvaldība. Raksts ir ar fenomenoloģisku, analītisku-pārskata ievirzi, tas sniedz neoliberālas individuālistiskas dabas kritiku.

Sociāli ekonomisko un politiski administratīvo parādību analīzē autori atsaucas uz gnoseoloģiskām (kognitīvām) un aksioloģiskām (vērtīborientētām) pieejām, kas sniegtas holistiskā perspektīvā. Lai sasniegtu šo mērķi, autori lietojuši sekundāros statistiskos datus, atsaukušies uz avotiem no akadēmiskās literatūras un medijiem, analizējuši, izmantojot salīdzinošās un vēsturiski kritiskās analīzes metodes, lietojuši apraksta un sintēzes metodes. Pirmajā nodaļā autori skaidro pretrunu, izaicinājumu/problēmu, labklājības valsts, pārvaldības un publiskās pārvaldības jēdzienus; otrajā nodaļā analizētas pretrunas un problēmas labklājības valstu publiskajā pārvaldībā starptautiskā, valstiskā un vietējā līmenī; trešajā nodaļā autori analizē izaicinājumus, ar ko sastopas labklājības valstis 21. gadsimta izaicinājumu kontekstā.

Sevišķi būtiska pretruna saistībā ar labklājības valstu pārvaldību starptautiskā un valstiskā līmenī ir pretruna starp tirgus ekonomiku un sociālo tirgus ekonomiku. Ekonomisko pretrunu vidū, kuras tieši ietekmē arī publiskās pārvaldības pretrunas, ir pretrunas starp atsevišķām ražotājvalstīm (vai valstu grupām), tirdzniecības perfekcionismu un brīvo tirgu. Ir iespējamas nesaskaņas un pretrunas labklājības valstu tiesību sistēmās starp vispārējām un administratīvajām tiesībām. Šis pieņēmums pirmām kārtām darbojas Apvienotās Karalistes gadījumā, kas uz vispārējo tiesību pamata pamet Eiropas Savienību.

Cita pretruna, ar ko sastopas labklājības valstis, vai kas tās rada, ir saistīta ar attiecībām starp centru un perifēriju. Tā sauktais “centrs” tiecas pēc lielākas pārvaldības centralizācijas, savukārt perifēriju pašvaldības tiecas pēc lielākas decentralizācijas. Nozīmīga pretruna pārvaldībā ir saistīta ar nacionālajām attiecībām valstu iekšienē, kuras var izvērsties konflikta attiecībās un ietekmēt visu pārvaldības sistēmu konkrētā valstī, kā arī tās starptautisko situāciju. Jautājumi, kas ir būtiski ne tikai kognīcijas un praktiskās aktivitātes, bet arī vērtību ziņā, ietver atbilstību starp labklājības valsts modeļiem un valsts administrācijas modeļiem. Tas nozīmē, ka ideālā gadījumā šiem modeļiem ir jāuzrāda loģiska savstarpēja atbilstība un saistība. Šos modeļus ietekmē ne tikai pastāvošās pretrunas, bet arī radušās sarežģītās problēmas un izaicinājumi, tādēļ jāievieš pozitīvas teorētiskas un praktiskas atbildes reakcijas. Pirmais izaicinājums labklājības valsts attīstībai ir saistīts ne tikai ar ārējiem faktoriem kā ekonomiskajām krīzēm, bet ar labklājības valsts funkciju īstenošanu. Savstarpējā saistība starp ekonomisko krīzi un labklājības valsti nav vienvirziena. Ir ne tikai tā, ka krīzei ir negatīva ietekme uz labklājības valsti, bet arī tā, ka labklājības valsts nespēj nodrošināt pārvaldību un ietekmēt ekonomiskās krīzes veidošanos. Dažkārt, ja ir nepietiekama sociālo pakalpojumu sistēmas efektivitāte, palielinot izdevumus un vairojot birokratizāciju, neizdodas samazināt nabadzību vai sociālo atstumtību.

Otrais izaicinājums, ar ko sastopas labklājības valstis, ir ekonomiskā globalizācija. Dažādi tirdzniecības līgumi, kapitāla brīvība, spiediens uz valdībām, lai piesaistītu vairāk kapitāla, samazinātu korporatīvos nodokļus, veiktu korekcijas darba kodeksos, lai ierobežotu darbinieku tiesības, neizbēgami ierobežo valstu spēju nodrošināt budžeta līdzekļus sociālās aizsardzības sistēmas attīstībai. Līdz ar to var redzēt pārmaiņas valsts prioritātēs, plašas sabiedrības intereses netiek ņemtas vērā un to vietā parasti tiek gādāts par globālās uzņēmējdarbības un politisko struktūru interešu nodrošināšanu.

Trešais izaicinājums ir paradokss, kas, no vienas puses, ir saistīts ar augošo nepieciešamību pēc sociālajiem pakalpojumiem un, no otras, ar veiktajām funkcijām neatbilstošu atalgojumu. Institūciju budžeti un algas tiek apgrieztas vai paliek nemainīgas. Inflācijas un demogrāfisko pārmaiņu kontekstā tie absolūti neatbilst ne esošajām, ne sagaidāmajām pārmaiņām.

Par labklājības valstu ceturto izaicinājumu var uzskatīt imigrācijas tendences. Imigrācijas palielināšanās, sevišķi no musulmaņu valstīm, veicina konfrontāciju starp sabiedrību un politiķiem, radikālās labējā spārna partijas iegūst lielāku varu un tiecas ierobežot labklājības valsts funkcijas, izmantojot pilsoņu negatīvās emocijas pret imigrantiem. Šādu parādību, kad sociālā labklājība ir paredzēta “pašu” pilsoņiem, imigrantiem nedodot neko vai tikai minimumu, sauc par “labklājības šovinismu”.

Piektā problēma varētu būt sabiedrības novecošanās, kas atspoguļo nevēlamas demogrāfiskas tendences vairumā valstu, kam piemīt tradicionālas labklājības valsts iezīmes. Sestā problēma valstīs, kas atbalsta labklājības valstis vai kas tiecas tās radīt, varētu būt zems dzimstības līmenis. Septītā labklājības valstu problēma varētu būt saistīta ar neoficiālas norēķināšanās tradīcijām un praksi, sabiedrības vērtībām, pārliecību un uzvedības veidiem. Šīs prakses neveicina ar labklājības valsti saistīto pakalpojumu efektivitāti un, gluži pretēji, rada situāciju, kur paralēli tiek lietoti gan valsts, gan neoficiālie norēķinu līdzekļi.

Labklājības valstu astotā problēma varētu būt publiskās pārvaldības modernizācijas reformas, tiecoties uz Jaunās publiskās pārvaldības īstenošanu. Šo reformu kontekstā valsts sociālās apdrošināšanas pensiju sistēmas sāka daļēji privatizēt. Devītā problēma labklājības valstu atbalstīšanā vai radīšanā ir tradicionālo labējā spārna politisko partiju noriets vairumā Eiropas valstu. Tas ir tieši vai netieši saistīts ar kreisā spārna partiju identitātes zaudēšanu un to neveiksmīgajiem centieniem pēc jaunas, mūsdienīgas identitātes, lai gan, loģiski domājot, noteikti ir vieta sociālā taisnīguma un solidaritātes mērķu aizstāvībai un izpausmei mūsdienu pasaulē.

Desmitā labklājības valstu un to pārvaldības problēma ir sociālā dialoga vājināšanās vai pat tā pilnīgs trūkums Rietumos un citos pasaules reģionos, ieskaitot Centrālo un Austrumeiropu. Par labklājības valstu vienpadsmito problēmu būtu jāuzskata neoliberālā ideoloģija, kas ir izteikta daudzās valstīs, un praksi, kas ļoti sekmē uzņēmējdarbību un ekonomiku, tomēr ir nejutīga pret sabiedrības problēmām sociālajā, ekoloģiskajā un kultūras jomā.

Par labklājības valstu divpadsmito problēmu varētu uzskatīt ilgtspējīgas attīstības ilgtermiņa mērķu ignorēšanu lielā daļā pasaules valstu, ieskaitot tādas lielvalstis kā ASV, Ķīna, Brazīlija, Krievija. Ir acīmredzami, ka vairums pasaules politiķu, kā arī ekonomisti un valdības pārstāvji vai nu pilnībā vai lielā mērā ignorē attīstības mērķus un uzdevumus un tiecas uz īstermiņa, skaidriem, praktiskiem un reāliem ekonomiskajiem mērķiem, kas ir pretrunā ar ilgtspējīgu attīstību.

Minētās pretrunas un problēmas attiecas gan uz pašreizējo, gan paredzamo situāciju labklājības valstīs. Jāšaubās, vai visas labklājības valstu un to publiskās pārvaldības problēmas nākotnē varētu tikt izskaustas, tomēr vajadzētu kaut vai censties noteikt to cēloņus, kā arī mazināt to ietekmi.