Šajā rakstā pievēršos filozofiskajai ģenealoģijai — cilvēka un patības izcelsmes līkločiem dabas un kultūras savijumā, tostarp rodot ceļus, pa kuriem tiltu citai pie citas meklēt humanitārajām un eksaktajām zinātnēm. Cilvēka iracionalitāte, “nenoteiktība” un daudzslāņainība, uz ko norāda ģenealoģiskā analīze, bieži tiek saistīta ar kultūras un valodas nenoteiktību un daudzslāņainību, pretstatā dabas stingrajām likumībām, radot maldīgu priekšstatu par aizu, kas pastāv starp valodiskajām un “nenoteiktajām” humanitārajām un lietiskajām, un “stingrajām” eksaktajām zinātnēm. Lai šos aizspriedumus lauztu, ģenealoģijas pamatojums un cilvēka nenoteiktības aizsākumi jāmeklē dabas evolucionārajā pagātnē, veidojot tiltu starp Fuko līnijai sekojošo autoru diskursu analīzi, Darvina evolūcijas teoriju un antropoģenēzi dabas un kultūras sintēzē, lai parādītu ģenealoģijas būtisko saikni ar filoģenēzi — dzīvo organismu vēsturisko attīstību.