Rakstā analizēta latviešu luterāņu liturģijas attīstība 20. gadsimtā un 21. gadsimta sākumā globālu politisku un reliģisku strāvojumu — nacionālisma, ekumenisma, liturģiskās atjaunotnes, harizmātisma u. c. — ietekmē. Pētījums balstīts sociālās vēstures pieejā, kas liturģiju aplūko ne tikai kā jomu, kurā iemiesojas teoloģiskas idejas, bet arī kā sociāli politisku procesu un ar to saistīto varas attiecību rezultātu. Daudzveidība, kura, par spīti viena vai otra liturģiska stila absolutizēšanas mēģinājumiem, kristietībā eksistē kopš tās pirmsākumiem, vērojama arī latviešu luterānismā.