Parks Baltijas literārajā un mākslinieciskajā atmiņu laukā. Pa grāfa Aleksandra fon Keizerlinga estētiskā mantojuma pēdām

Atslēgas vārdi: Umwelt, telpas retorika, muižas panteons, atmiņu ainavas, Keizerlingi
Raksta valoda: vācu valodā

Saxa te loquuntur — “Akmeņi runā ar tevi” tāds uzraksts līdz pat 1905. gadam bija uz portika frontona Jervakandi muižā. Vēsture izvirza arvien jaunas metaforas un zemtekstus Baltijas muižu arhitektūrā, kas iedvesmo saskatīt patiesu retorisku bagātīgumu un pilnīgumu šajā pagātnes kultūrtelpā. Tas piešķir jaunas nozīmes terminam Umwelt, ko ieviesa Jakobs fon Ekshils, dzimis Haimres muižā, netālu no Jervakandi. Baltijas muiža vēstures atmiņā paliek kā idillisks piemājas dārzs — zināma veida tuksneša oāze, kas virzās arvien tālāk, kad tai tuvojas. Cilvēki muižā piedzima un tur arī tika guldīti mūžīgajā atdusā. Drupas un vecās  fotogrāfijas stāsta par muižām, tā radot vizuālu paralēli memurāru literatūrai un attiecīgajai literārajai telpai. Šajos vizuālajos avotos var izšķirt unversālus modeļus un vietējās iezīmes — izaugsmes un krišanas periodus, kas caur vēsturisko naratīvu aizved mūs atpakaļ kolonizācijā, kā arī apgaismības laikmeta kultūras atdzimšanā, ko vadīja muižniecība un aristokrātija. Pēc Rīgas mākslas vēsturnieka un arhitekta Vilhelma Neimana teiktā, 18. gadsimts bija mākslas pavasaris, taču tāds pavasaris, kam nesekoja vasara, bet gan skarbs rudens, kas nosaldēja

vairumu jauno dzinumu.

  1. gadsimtā muižu kultūra uzrādīja agrīnas norieta pazīmes, Eiropas politiķiem ierādot

muižniecībai vietu politiskā un kultūras teātra pēdējās rindās. Tomēr šī jaunā loma veicināja svaigas garīgās enerģijas rašanos Baltijas muižu kultūrā, ko iekrāsoja tam laikam raksturīgās dekadences akcenti. Politiskās atsvešināšanās gaisotnē notika zināma Baltijas kultūras ego atklāsme, kas ļauj runāt par Umwelt kā īpašu prāta stāvokli. Šeit viens no pamata jautājumiem, ko izvirzīja Imanuels Kants un atspoguļoja Keizerlingi dažādos veidos un tekstos — Was ist der Mensch — ir saistīts ar jau izraidītā Hermaņa Keizerlinga melanholisko atzinumu: “Manī dzīvo  muižkungs, kas mitinās savu zemju dabiskajās robežās.”

Muiža un tās visums veido pati savu mikrokosmu Baltijas kultūrapziņā. Šajā telpā kustas mirgojošas zvaigznes kā Leibnica aprakstītās monādes, aužot bagātīgu atmiņu audeklu, ko veido fakti un notikumi. Pētniekam ir jābūt gatavam atvērt  Pandoras lādi, kas bijusi ciet gandrīz simts gadus. Šis raksts attēlo vienu no Igaunijas auglīgākajiem kultūras centriem — Reikilas muižu. Tās īpašnieku — Kurzemes grāfa, zinātnieka un literāta Aleksandra fon Keizerlinga (1816–1891), viņa pēcteču Jūlijas Helēnas fon Taubes (1860–1930, muižkundze no Jervakandi), viņas dēla Oto Aleksandra fon Taubes (1879–1973), Aleksandra mazdēla Hermaņa fon Keizerlinga (1880–1956) un viņa dēla Arnolda fon Keizerlinga (1922–2005) — personā Reikila rāda muižas ainavu, ko veido “dzīves filozofija” (Lebensphilosophie), ko aprakstījis Hermanis fon Keizerlings, kā arī tās īpašo telpas retoriku — tas viss piešķir dziļāku metafizisku nozīmi fiziskām zīmēm.

Radies 18. gadsimtā no angļu Picturesque (gleznainais stils) tradīcijas, Keizerlinga Umwelt līdzās objektīvajam un izmērāmajam ietver arī neizmērojamo. Šeit dziļākajā bezapziņas slānī atrodas otrā un pat trešā Pasaule, kas piešķir plašāku nozīmi vienam no 19. gadsimta atslēgvārdiem “Baltijas klusā daba” (Baltische Stillleben), kā arī patiesības vērtību Hermaņa fon Keizerlinga apgalvojumam “Skaistumam un Patiesībai ir pilnīgi atšķirīgas saknes. Māksla ir Skaistums un nevis zinātniskā Patiesība, un tā visos aspektos atklāj cilvēciskās perfekcijas augstāko ideālu.” Tiekšanās pēc garīgas perfekcijas Keizerlingiem un apkārtējiem ietvēra, cita starpā, unikālu kultūras parādību — muižas ainavu. Kad mēs  ieklausāmies, ko saka akmeņi muižas sienā, piepeši varam izdzirdēt to, kas bija sakāms cilvēkiem, kuri šos akmeņus iemūrēja.