Par laika un laiciskuma fenomenu Edmunda Huserla un Martina Heidegera domā, pievēršoties nāves problēmai

Atslēgas vārdi: Edmunds Huserls, Martins Heidegers, laiks, nāve, esamība
Raksta valoda: vācu valodā

E. Huserla un M. Heidegera pievēršanās laika un laiciskuma fenomeniem ir labi zināma. Tomēr joprojām valda atšķirīgi uzskati par to, vai un cik lielā mērā laika izpratne Huserla fenomenoloģijā ir atstājusi ietekmi uz Heidegera pievēršanos laikam. Vieni pētnieki uzsver radikālu atšķirību starp filozofu pieejām laikam un laiciskumam (lai gan neizslēdz dažas līdzības, analoģijas vai paralēlismus), citi vēlas parādīt abu filozofu skatījumu ciešākus saskares punktus un dziļākas sakritības.

Lai izgaismotu attiecības starp abu domātāju skatījumiem uz laiku un laiciskumu, jāpievēršas tam, kā viņi aplūkojuši nāvi. Tieši nāves aplūkojumā parādās viņu laika izpratnes fundamentālās atšķirības. Huserls arī nāves aplūkojumā orientējas uz bezgalīgu, bez gala plūstošu laiku kā nebeidzamu Tagad-mirkļu turpināšanos. Heidegers turpretim koncentrējas uz laika galīgumu. Viņš pievēršas vēsturei un nāvei kā laika problēmas risinājumu laukiem, kuros, pēc viņa domām, vairs neder Huserla orientācija uz apziņu un Es kā laika problēmas risinājuma placdarmiem. Tieši nāves problēmā redzams, ka abi filozofi radikāli atšķirīgi skatās uz laiku un cilvēka laiciskumu. Aktīvā, pasauli konstituējošā Es dzīve Huserlam ir nebeidzama, t. i., “nemirstīga” (arī konkrētajam cilvēkam mirstot); Heidegera laika analīze liek akcentu uz radikālām beigām, galīgumu un nāves neapejamību, kurā laiks parādās kā sākotnējā klātesamības (Dasein) iespēja būt.