1959. gadā arheologs Jānis Apals (1930–2011) trijos Vidzemes ezeros konstatēja
ezerpiļu paliekas, tādējādi atklājot jaunu, līdz tam nezināmu arheoloģijas pieminekļu kategoriju — dzelzs laikmeta ezermītnes.
Latvijā mūsdienās zināmas desmit ezerpilis — tās izvietotas morēnas ezeros ap Vidzemes centrālo augstieni — Āraišu, Auļukalna, Dūķu, Lisas, Bricu, Ušuru, Bakānu, Liezēres, Ižezera, Salu ezeros. Ezerpilis atrodas šo ezeru salās vai sēkļos, 50–100 m no krasta.1
Par piemērotāko izpētei atzina ezerpili Āraišu ezerā. 1966. gadā Gaujas meliorācijas
sistēmas pārvalde, atbalstot nozīmīgo pētījumu, pazemināja Āraišu ezera līmeni par 1 m. Pēc tam ap izrakumu laukumiem no pārmeklētā kultūrslāņa uzbēra dambjus un strādāja poldera apstākļos, laukumos ieplūstošo ezera ūdeni izsūknējot ar motorsūkņiem.
Desmit arheoloģisko izrakumu sezonu laikā (1965–1969; 1975–1979) izpētīja ¾ daļas no ezerpils, apmēram 2500 m2 lielās kultūrslāņa platības un ap 80 m garo uzeju, kas
to savieno ar krastu. Kultūras slānis biezumā 1,5–3,0 m tika izpētīts līdz pamatzemei.
Pateicoties mitrajam kultūrslānim, tajā zem ūdens labi saglabājās organiskas izcelsmes
materiāli — koka celtņu paliekas, organiskas izcelsmes senlietas. Pēc senlietu tipoloģijas, radioaktīvā oglekļa un dendrohronoloģiskās metodes ezerpils pastāvēšanas laiks tika attiecināts uz 9.–10. gs. Pēc Latvijas arheoloģijā pieņemtās periodizācijas tās ir vidējā dzelzs laikmeta (400–800) beigas un vēlā dzelzs laikmeta (800–1200) sākums.2 Ezerpilī un tās tuvumā pētītajos kapulaukos iegūtais arheoloģiskais materiāls liecina, ka šeit pils pastāvēšanas laikā dzīvojuši senie latgaļi.
Jānis Apals savās publikācijās galvenokārt pievērsies celtniecībai Āraišu ezerpilī un
ezerpils zinātniski pamatotas rekonstrukcijas realizācijai. Tas bija ļoti sarežģīts, vērienīgs projekts, kurā ietilpa gan arheoloģiskā izpēte, gan zinātniskā pētniecība, gan organizatoriskais darbs. Āraišu ezerā esošās mītnes apzīmējums vairākkārt mainījies. Līdz Jānis Apals uzsāka šīs dzīvesvietas izpēti, vairākos Eiropas ezeros, īpaši Šveicē, bija zināmas akmens un bronzas laikmeta ezermītnes. Par tādu Āraišus uzskatīja arī to atklājējs grāfs Kārlis Georgs Zīvers (Jakob Carl Georg Graf von Sievers, 1814–1879) 19. gs. J. Apals secinājis, ka ezerpilis, līdzīgi kā pilskalni, bijušas arī aizsargbūves, un, spriežot pēc atrastajām senlietām un celtņu izvietojuma, tajās dzīvojuši sabiedrības virsslāņa pārstāvji. Tās bijušas arī sava novada dzīves centri. Tāpēc tām piemērojams “ezerpils” nevis “ezermītnes” nosaukums. Kopš 1969. gada senmītnes Latvijas ezeros J. Apals dēvē par “ezerpilīm”.3
Āraišu ezerpils senlietu materiāls analizēts mazāk, lai gan tas ir ievadīts zinātniskajā
apritē. Vairākus jautājumus, kas saistīti ar simboliku, koka priekšmetos iegrebtām zīmēm utt. Jānis Apals ir aplūkojis savos referātos, bet publikācijas ir izpalikušas. Šī pētījuma ietvaros paredzēts apzināt J. Apala atstāto mantojumu — izrakumu pirmdokumentāciju, slaidus u.c. materiālus kas glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Āraišu Arheoloģiskajā parkā, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta (LVI) arheoloģisko materiālu krātuvē, kā arī Jāņa Apala personīgajā arhīvā, kuru kārto viņa dzīvesbiedre Zigrīda Apala. Arhīvs nodots Cēsu Vēstures un mākslas muzejam.
Āraišu izrakumu materiāls ir unikāls ar to, ka šeit lielā skaitā atrasti no organiskiem
materiāliem gatavoti priekšmeti, kas citos apstākļos parasti nesaglabājas — koka kausi,
to sagatuves, dravniecības rīki, iejūga daļas, lūku apavi, ieroču un citu dzelzs priekšmetu koka daļas — nažu un skramasaksu koka daļas, šķēpa kāts u.c. LU LVI arheoloģisko materiālu krātuvē glabājas Āraišu ezerpils koka senlietu zīmējumi.4 Tas ir izcils avots — zīmējumi ir labā kvalitātē, zīmēti pēc priekšmetu izņemšanas no ūdens, kad tie nav žūšanas procesu ietekmēti.
Pētījumā galvenokārt aplūkoti koka, kaula, māla, keramikas priekšmeti un to rotājums,
meklējot zinātnisku pamatu ieskatu Āraišu ezerpils 9.–10. gs. (1. att.) iedzīvotāju gara
pasaulē un tās atspoguļojumam ikdienā lietotajos priekšmetos.
Menu
