Raksta mērķis ir aprakstīt un interpretēt 19. un 20. gadsimta Eiropas filozofijas ceļu kā “prāta aptumšošanas” norisi, kurā prāts zaudē evidenti skaidras pašdotības statusu. “Prāta aptumšošana” ir reakcija uz tādām attiecībām ar īstenību, kuras sāk dinamiski izvērsties vismaz kopš 18. gadsimta beigām, t. i., kuras sakrīt ar modernitātes sākumu. Pret šīm attiecībām vēršas tādi domātāji kā J. G. Hāmanis, vēlīnais Šellings, S. Kirkegors, F. Nīče. Viņi nojauš un ieskicē modernās sabiedrības metus, kura pašreferenciāli noslēdzas sevī un zaudē saikni ar “pasauli”, t. i., ar sabiedrības mērķracionalitāti pārsniedzošiem un tās vēlmēm nepakļaujamiem īstenības aspektiem. Šo moderno sabiedrību var dēvēt par “sabiedrību bez pasaules”. Rakstā akcentēts tas, ka “prāta aptumšošanas” domātāji ir vienlaikus arī “sabiedrības bez pasaules” kritiķi, t. i., tas, ka šo domātāju prizmā parādās aiz modernitātes ārējām izpausmēm slēpta vēsturiska norise, kura nosaka gan mūsdienu sociālos un politiskos procesus, gan domāšanas un rīcības veidu un kuru pamanīt un aprakstīt ir būtisks filozofijas uzdevums.
Menu
