Rakstā, izmantojot brikolāžas pieeju, ir iezīmētas reliģiskās ainavas izmaiņas Rietumu kultūras telpā 20. un 21. gadsimta mijā. Fokusējot uzmanību uz akadēmiskām diskusijām par Rietumu sabiedrības sekularizāciju, autore iezīmē sekularizācijas robežas un, pieņemot britu reliģijas sociologa Braiena Vilsona secinājumus, parāda, ka Rietumu sabiedrībā patiesībā notikusi nevis reliģisko ideju aizstāšana ar laicīgām idejām, bet gan ir galvenokārt reliģijas rakstura pārvērtības un tiek meklētas jaunas reliģisko uzskatu formas un izpausmes.
Reliģiozitāte atklājas kā joma, kurā cilvēks eksperimentē ar dzīves materiālu visdažādākajās kombinācijās un kuru raksturo cilvēka pievēršanās sev, fokusa maiņa no ārējās autoritātes uz iekšējo pieredzi. Lai raksturotu šo pāreju, rakstā akcentēta mistiskās pieredzes vieta mūsdienu reliģiozitātē un tiek izmantota Kristofera Pārtridža koncepcija par “okkultūru”. Pēc autores domām, šī koncepcija palīdz labāk saprast mūsdienu Rietumu cilvēka reliģiskos uzskatus un ticējumus.
