Dzimtbūšanas atcelšana, izglītības reforma un skolotāju semināru dibināšana, kā arī Baltijas vācu mācītāju sekmīgi realizētā tautas apgaismība un ar šiem procesiem saistītais latviešu pašapziņas pieaugums un pakāpeniska saimnieciskā nostiprināšanās radīja nepieciešamos priekšnoteikumus jaunlatviešu kustībai un latviešu tautas atmodai.
Viens no jaunlatviešu darbības mērķiem — latviskuma stiprināšana un latviešu sabiedrības saliedēšana kā nācijas pamata veidošana — paredzēja valodas modernizāciju, latviešu nacionālās kultūras izzināšanu un novērtēšanu, kā arī latviešu tautas vēstures rekonstrukciju, kā norāda Pols Rikērs (Paul Ricoeur, 1913–2005), sniedzot savas paaudzes priekšstatu par kādreiz notikušā jēgu. Te īsti vietā atgādināt arī kultūratmiņas pētnieka Jana Asmana (Jan Assmann) rakstīto: “Pagātne kā kopums neeksistē, tā kļūst par tādu tikai, kad mēs uz to atsaucamies [..]. Kultūras atklāj no jauna šo pagātni, kamēr vien tās attīsta, rada un konstruē nākotni.”
Rakstā tiks pievērsta uzmanība vienai vēstures epizodei — 16. gadsimta notikumiem Baltijā, sniedzot ieskatu Lutera un Reformācijas tēlojumā latviešu tekstos no 16. gadsimta beigām līdz 19. gadsimtam un 19. gadsimta latviešu daiļliteratūrā.
