Luteriskā reformācija no pašiem tās iesākumiem 16. gadsimtā nebija domāta kā jaunas baznīcas vai konfesijas veidošana. Tā bija pašu teologu aizsākta jau pastāvošās Romas katoļu baznīcas atjaunošanas kustība, koriģējot acīmredzami aplamas baznīcas mācības un prakses, kas vairs nesakņojās Jaunās Derības mācībā un seno kristiešu dzīvesveidā.
Luteriskās reformācijas idejas un principi balstīti Jaunās Derības bibliskajā teoloģijā, atmetot vēlākās Viduslaiku baznīcas interpretācijas un pretrunīgās tautas tradīcijas, kas uzsūkušas sevī pagāniski mitoloģiskos un dažādu māņticību elementus.
Luteriskās reformācijas pamatvērtības ir Jaunās Derības un senās kristietības vērtības. Tās principi balstās labā teoloģiskā izglītībā un ar to saistītā sistemātiskā biblisko tekstu interpretācijā, hermenētikā un kontekstuālā analīzē, nonākot pie četriem galvenajiem principiem — sola fide (tikai ticība), sola gratia (tikai Dieva žēlastība), sola scriptua (tikai Raksti) un solus Christus (tikai Kristus), kas nosaka luterisko baznīcu domāšanu un mācību, dzīvi un praksi.
Reformācijas tekstuālais pamats atrodams apustuļa Pāvila vēstulē Romiešiem 3,28: “Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” Cilvēka taisnošanu Dieva un Viņa likuma priekšā neatkarīgi no bauslības jeb likuma darbiem teoloģijā sauc par “Taisnošanas mācību”, kas uzskatāma par jaunu teoloģijas orientāciju nevis uz cilvēka pūliņiem, meklējumiem, darbiem un nopelniem, bet gan uz Dievu — Viņa atklāto un darīto cilvēku glābšanas labad caur Jēzu Kristu, saskaņā ar Bībeles tekstos fiksēto Dieva vēsturisko atklāsmi.
Luteriskā reformācija neietekmēja tikai baznīcu, tās darbību un teoloģiju. Tai bija kolosāla ietekme uz visu Rietumu civilizāciju un tās tālāko attīstību. Tieši Luteriskā reformācija ir būtiski ietekmējusi un veicinājusi visdažādākos sociālos, politiskos un ekonomiskos procesus, tautu nacionālo pašapziņu, demokrātiskos procesus, tautas lasīt un rakstīt prasmi, izglītību, zinātni, kultūru un mākslu.
