Reformācija Livonijā ir notikums, kas Baltijas jūras krastos norisinājās vienlaicīgi ar Reformāciju vācu zemēs. Bieži pat uzsvērts, ka Rīga un Livonija pievienojās Martina Lutera (Martin Luther) ideju īstenošanai vienas no pirmajām un Rīga apsteidza lielu daļu vācu pilsētu. Tomēr ir jautājums — cik identi bija Livonijas un Rietumeiropas Reformāciju cēloņi. Šī raksta uzdevums ir analizēt situāciju Livonijā Reformācijas priekšvakarā un atrast apstākļus, notikumus un procesus, kas sekmēja šī reģiona pievienošanos Reformācijai.
Atbalstu Reformācijas idejām sekmēja vairāki apstākļi.
Livonijas iekšienē Reformācijas priekšvakarā bija skaidri iezīmējies konflikts starp konfederācijas lielākajām pilsētām (Rīga, Rēvele, Tērbata) un viņu feodālajiem senjoriem — Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapu un pārējiem bīskapiem. Rīga bija izveidojusies par vērā ņemamu tirdzniecības centru Baltijas jūras dienvidaustrumu daļā un apgrozīja milzīgus finanšu resursus. Tās dubultsenjori — Ordenis un Arhibīskaps labprāt ieguva labumu no pilsētas bagātības, bet paši nespēja sniegt efektīvu ieguldījumu tās attīstībā.
Livonijas konfederācijas varas un īpašumu struktūra bija sekmējusi tāda stāvokļa izveidi, ka zeme piederēja abiem feodālajiem senjoriem. 15. gadsimta otrajā pusē tas sāka kavēt muižu saimniecību rašanos un attīstību.
Bija mainījusies ārpolitiskā situācija Livonijas pierobežā — tās kaimiņi bija kļuvuši stiprāki un Livonijas galvenais militārais spēks — Ordenis — tiem vairs nebija tik bīstams. Turklāt kaimiņu varas — Lietuva savienībā ar Poliju, Krievzeme un Zviedrija tiecās iegūt dominējošo lomu reģionā, un, arvien vairāk novājinoties, Livonija kļuva par iekārojamu mērķi viņu politisko ambīciju īstenošanai. Tas situāciju konfederācijas iekšienē padarīja vēl nedrošāku un varēja sekmēt Reformācijas veiksmīgu norisi.
Analīzē iegūts secinājums, ka Reformācija Livonijā bija pirmām kārtām pilsētu — un jo sevišķi Rīgas — mēģinājums mainīt varas sadalījumu sev par labu un atbrīvoties no abiem suverēniem — Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa.
Jaunajai muižniecībai bija svarīgi iegūt brīvību un zemi. Iepriekš minētās katoļu baznīcas institūcijas, kurām piederēja faktiski visa reģiona zeme un kas turēja tās kā savus vasaļus gan politiskā, gan finansiālā atkarībā, to traucēja.
