Rakstā apskatītas Latvijas laulības tiesības un to attīstība pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī: no neatkarības pasludināšanas 1918. gadā un 1921. gada likuma “Par laulību” līdz 1937. gada Latvijas Civillikumam. Dažādu iemeslu dēļ Latvijas laulību tiesības un toreizējā neatkarīgās Latvijas likumdevēja centieni valstij izstrādāt pašai savas laulību tiesības labi ataino savā ziņā neviennozīmīgu tiesību attīstību. Neviennozīmīgu tāpēc, ka tā apvieno gan kontinuitāti, gan pārtrauktību, kas redzami izpaužas laikā, kad nu jau neatkarīga valsts veido savu tiesību sistēmu un kad novēršanās no pagātnes un pievēršanās valsts neatkarīgai nākotnei gluži dabiski apvieno kontinuitāti ar pārtrauktību.
Šis kontinuitātes un pārtrauktības apvienojums uzskatāmi redzams, aplūkojot gan 1921. gada likuma “Par laulību” aizsāktās norises, gan tās laulības tiesību normas, kuras galu galā tika noteiktas tikai 1937. gada Latvijas Civillikumā. 1921. gada likums “par laulību” jau diezgan ātri ieviesa nozīmīgas novitātes, piemēram, fakultatīvo civillaulību un liberalizētas laulības šķiršanas tiesības, bet citiem Latvijas laulību tiesību elementiem, piemēram, laulāto mantisko attiecību režīmam bija nepieciešamas daudz ilgākas diskusijas, un galīgais regulējums tika panākts tikai 1937. gada Civillikumā. Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu, veikts salīdzinājums ar kaimiņvalsti Igauniju, kas pēc neatkarības pasludināšanas 1918. gadā, līdzīgi kā Latvija, sāka veidot savu tiesību sistēmu un līdz ar to arī laulību tiesības.
