Latvijas arheoloģija Padomju režīmā — arheoloģijas “zelta laikmeta” skaudrā realitāte (1940–1941, 1944–1990)

Atslēgas vārdi: Latvijas arheoloģija, padomju režīms, zinātnes vēsture
Raksta valoda: latviešu valodā

Padomju okupācijas gados (1940–1941, 1944–1990) Latvijas arheoloģija piedzīvoja dramatiskas izmaiņas. Vairumu arheologu, kuri bija strādājuši Latvijas Republikas periodā, represēja. Pilskalnu pētnieku Ernestu Brastiņu apcietināja jau 1940. gadā un nošāva 1942. gadā. Raulu Šnori un Ādolfu Karnupu notiesāja pēc Otrā pasaules kara, Pēteri Stepiņu nosūtīja uz filtrācijas nometni. Daļa arheologu devās emigrācijā — Francis Balodis, Valdemārs Ģinters, Eduards Šturms, Hugo Riekstiņš. Palikušajiem nācās pieņemt padomju ideoloģiskos rāmjus arheoloģiskā materiāla interpretācijā. Arheologs Andrejs Vasks padomju periodu Latvijas arheoloģijā iedala divās daļās — no 1945. gada līdz 1959. gadam un no 1960. gada līdz 1990. gadam. Padomju ideoloģiju visvairāk uzspieda padomju perioda pirmajā pusē (1945–1959). Otro periodu raksturo plaši izrakumi Daugavas spēkstaciju (Pļaviņu, Rīgas un plānotā Daugavas HES) applūdināmajās zonās. Šajā laikā Latvijas arheologi guva ievērojamus sasniegumus, mazinājās arī ideoloģiskais spiediens. Tomēr represijas piedzīvojušie arheologi sastapās ar ierobežojumiem un arheoloģijā praktiski neatgriezās. Arheologiem vajadzēja rēķināties ar cenzūru. Tika veicināti pētījumi Austrumlatvijā, pamatoti kontakti ar krieviem, tajā pat laikā pētījumi Rietumlatvijā, kura vairākos aizvēstures posmos bija saistīta ar Skandināviju, bija ievērojami mazāki. Lielu vērību pievērsa etnoģēnezes un fiziskās antropoloģijas pētniecībai (Raisa Denisova, Rita Grāvere). Laikā no 1960. gada līdz 1990. gadam arheologi pakāpeniski attālinājās no marksisma dogmām. Tas bija pretrunā tā laika oficiālajai attieksmei pret vēsturi, kuru noteica Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts, kura vadība līdz pat Atmodas sākumam turējās pie marksistiskā vēstures traktējuma.

Pēc neatkarības atjaunošanas arheologiem nebija problēmu iekļauties Eiropas zinātniskajā apritē.

Raksta pamatā ir referāts, kas nolasīts Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēdē 2019. gada 25. aprīlī.

Referāts un raksts sagatavots, izmantojot arheologa Jāņa Graudoņa personīgo arhīvu, kas glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā. Izmantota attiecīgā perioda zinātniskā literatūra, autora personīgā pieredze un laikabiedru atmiņas.