Latviešu dzejnieka Aleksandra Čaka radniecība ar Apkalnu un Ausēju dzimtām

Atslēgas vārdi: Aleksandrs Čaks, Pēteris Apkalns, Longīns Apkalns, Longīns Ausējs, dzimtas vēsture
Raksta valoda: latviešu valodā

Pētījumā akcentētas nezināmas Latvijas kultūras vēstures lappuses, kas tuvā radniecībā saista latviešu dzejnieka Aleksandra Čaka ģimeni ar sabiedrisko darbinieku, skolotāju un tautsaimnieku Apkalnu un Ausēju dzimtām. Longīns Ausējs bija Cēsu pilsētas galva (1918), Latvijas Republikas izglītības ministrs (1921), ekonomikas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes vecākais docents, Pēteris Apkalns bija latviešu luterāņu mācītājs, militārais kapelāns Latviešu nacionālajos bruņotajos spēkos un Longīns Apkalns — komponists, dziedātājs, publicists un diriģents. Lai atklātu dzimtu saites, pētījumā izmantotas L. Apkalna atmiņas “Par Aleksandru Čaku domājot”, kas pierakstītas ar lielu laika distanci no aprakstīto notikumu perioda — 20. gadsimta 80. gados. Neskatoties uz to, ka atmiņās ieviesušās vairākas faktoloģiskas kļūdas, tās kopumā nemazina autora doto kopējo 20. gadsimta 30. un 40. gadu noskaņu un personu raksturojumus, kad A. Čaka ģimene pavadīja kopā ar Apkalnu un Ausēju ģimenēm ne tikai svētku dienas, bet bija kopā arī ikdienas darbos. Pētījumā izmantoti Aleksandra Čaka memoriālā dzīvokļa–muzeja krājuma materiāli, kur korespondences kolekcijā atrodamas vairāku gadu garumā Apkalnu un Ausēju dzimtu pārstāvju rakstītas vēstules A. Čaka ģimenei, L. Ausēja grāmata “Ceļi uz laimi” (1936), kā arī mācītāja P. Apkalna vadīto dievkalpojumu informatīvās lapiņas.