Rakstā tiek analizēti un salīdzināti divu filosofu — Lūsijas Osleres un Tomasa Fuksa — anoreksijas fenomenoloģijas modeļi. Abu filosofu modeļos ir vairākas kopīgas iezīmes, taču galvenā atšķirība ir tieši pašobjektivācijas lomas anoreksijā interpretācijā. Atsaucoties uz Frederika Sveneja nošķīrumu starp “labo” un “slikto” objektivāciju, tiek argumentēts, ka Osleres modelī pašobjektivācija ir “laba”, bet Fuksa modelī tā ir “slikta”. Tomēr vēlākajās anoreksijas fāzēs pašobjektivācija neizbēgami ietekmē dzīvo ķermeni, līdz ar to arī Osleres modelī pašobjektivācija kļūst “slikta”. Gan fenomenoloģisku apsvērumu, gan citu zinātņu pētījumu pamatojuma dēļ Osleres modelis tiek izcelts kā pamatotāks. Paturot iespējamību, ka anoreksijas pieredzi nevar reducēt uz vienu fenomenoloģisku struktūru, tiek ierosināts, ka nepieciešami tālāki pētījumi, kuros tiek analizēta Osleres un Fuksa anoreksijas modeļu saistība ar blakusslimībām, piemēram, depresiju, kas nereti pavada anoreksijas slimību.
Menu
