Desmitiem gadu latviešu valoda ir attīstījusies un mainījusies, arī diasporā lietotā latviešu valoda. Divu pēdējo emigrācijas viļņu rezultātā pasaulē dzīvo apmēram pusmiljons mantotās latviešu valodas runātāju. Apstākļos, kad saskarsme ar bērnībā apgūtu valodu ir ierobežota un pilna lingvistiska kompetence tiek iegūta sabiedrības dominējošajā valodā, veidojas mantotās valodas jeb dialektiem līdzīgi valodas varianti, kam piemīt atšķirīgas iezīmes salīdzinājumā ar valodas normu izcelsmes valstī. Rakstā iezīmētas diasporas latviešu valodas raksturīgākās pazīmes, izmantojot gan piemērus no Ziemeļamerikas latviešu mantotās valodas, gan analizējot Zviedrijas latviešu maza apjoma rakstu valodas korpusus. Šajos korpusos pārstāvēti gan trimdas otrās paaudzes jeb t.s. vecās diasporas Zviedrijas latviešu rakstu valodas paraugi, gan mūsdienu Stokholmas latviešu skolas audzēkņu rakstu valodas paraugi, tostarp jaunās diasporas otrā paaudze un vecās — ceturtā paaudze. Nelielais mantotās valodas materiāla apjoms tomēr ļauj izdarīt secinājumu, ka arī latviešu valodu diasporas apstākļos ietekmē vispārējie mantoto valodu gramatikas principi, veidojas līdzīgas iezīmes un atšķirības kā citās mantotajās valodās. Valoda, kuru lieto un kurā sazinās diasporas latviešu jaunieši, sistēmiski atšķiras no valodas normas Latvijā. Lielāka izpratne par mantotās valodas iezīmēm var būt noderīga, veidojot valodas atbalstu reemigrantiem un izstrādājot mācību saturu un valodas prasmju pārbaudes diasporas bērniem. Iekļaujoša attieksme, kuras pamatā ir izpratne par diasporas valodas atšķirībām, stiprina diasporas saites ar izcelsmes valsti, valodu un kultūru.