Saistība starp filozofiju un militāro zinātni Latvijā ir relatīvi maz skatīta un pētīta tēma. Raksts dod pienesumu šajā jomā. Tā mērķis ir uzdot jautājumus par to, kāda ir un kādai būtu jābūt filozofijas lomai karavīra sagatavošanā.
Dažāda rakstura meklējumi karavīru sagatavošanas uzlabošanai ir pastāvīgs process. Rakstā apskatītā problemātika iekļaujas plašākā diskusijā, kurā meklē atbildi uz jautājumu — kā filozofija var noderēt karavīra sagatavošanas procesā? Rakstā piedāvāto risinājumu accents primāri ir normatīvās ētikas (standartu un ideālu) piemērošana pielietojamajā ētikā (šajā gadījumā — militārajā ētikā), bet tajā skarts arī plašāks jautājums, proti, par veidu, kā filozofija tiek apgūta un integrēta karavīra dzīvē.
Mūsdienās karavīri militārajā apmācībā un izglītībā visbiežāk ar filozofiju saskaras caur militārās ētikas un karavīra vērtību apguvi. Tā kā karavīra profesija ir sarežģīta, ar unikāliem izaicinājumiem, rakstā uzsvērts, ka karavīram jāspēj apvienot iekļaušanos stingri reglamentētās prasībās ar nepieciešamību vienlaikus būt arī “morālam aģentam”, tas ir, indivīda līmenī spēt risināt morāla rakstura problēmas gan dienesta laikā, gan ārpus tā. Raksta deskriptīvajā daļā, nodaļās par karavīra profesijas specifiku un militārās ētikas un taisnīga kara principiem, raksturots stingri reglamentēto prasību kopums, cik tas attiecināms uz filozofijas un, jo īpaši, ētikas skatu punktu. Savukārt raksta normatīvajā daļā analizēta karavīra kā “morālā aģenta” sagatavošana, izmantojot karavīra vērtību un filozofisko uzskatu sistēmu apguvi. Filozofisko uzskatu sistēmu (šajā gadījumā — normatīvās ētikas) apguves devums karavīram ilustrēts, izmantojot stoicisma piemēru.
