Raksta mērķis ir aplūkot austriešu–britu filozofa Ludviga Vitgenšteina filozofijas un metodes izpratni viņa vēlīnajā filozofijā. Vitgenšteina gadījumā filozofijas izpratne ir cieši saistīta ar norobežošanos no idejas, ka filozofija ir izzinoša disciplīna. Jau savā agrīnajā darbā — “Loģiski filozofiskajā traktātā” (1921) — Vitgenšteins radikāli vēršas pret, viņaprāt, tradicionālo priekšstatu, ka filozofija sniedz jaunas zināšanas, tā vietā filozofijai ierādot tīri kritisku, nevis teorijas konstruējošu lomu. Filozofijas norobežošanu no izzinošām disciplīnām Vitgenšteins uztur spēkā arī savā vēlīnajā periodā un tā centrālajā darbā “Filosofiskie pētījumi” (1953), tomēr šis nodalījums vairs nebalstās metafiziskā teorijā par valodas būtību (kā tas ir Traktātā). Rakstā uzmanība pievērsta jautājumiem, kādā nozīmē Vitgenšteina vēlīnajā domā filozofija nav uzskatāma par izzinošu nodarbi un kādi līdz ar to viņa skatījumā ir filozofijas mērķi un tai piederīgās metodes.
Menu
