Atsaucoties uz profesora Ūlika Pītera Bērka (Burke) grāmatas “Kultūru hibriditāte” (“Cultural Hibridity”) atziņām un piedāvāto analīzes metodi, raksta autors ir vērtējis Ēdoles luterāņu baznīcas altāra oriģinālo teoloģisko un ikonogrāfisko koncepciju. Tā izpaužas gan bībelisko personāžu skulptūru netradicionālā novietojumā altāra konstrukcijā, gan netradicionālā tēlu salikumā. Kā Jaunās Derības evaņģēlistu un Kristus, tā arī Vecās Derības personāžu — Mozus, erceņģeļa Mihaēla — skulpturālos veidolus papildina raksturīgi atribūti, taču to simboliskās nozīmes lasījums veido īpašu, respektīvi, ar subjektīvām konotācijām piepildītu, sižetisko vēstījumu.
Tēlu specifiskās nozīmes meklējumi noved pie secinājuma par komplicētu teoloģisko priekšstatu un simbolisko nozīmju iekļaušanu skulptūru veidolā, kas rada savdabīgu kristīgā satura un mākslinieciskās formas hibrīdu. Šāda izņēmuma rakstura altāra koncepcija nevarēja rasties vienīgi kā rafinētu alegoriskās izteiksmes līdzekļu summa, lai tikai pašmērķīgi apliecinātu erudīta teologa zināšanas. Vērtējot altāra skulptūru vēstījumu ne tikai no vizuālā, bet arī no satura uzbūves viedokļa, tas atklājas kā konceptuāli literārs mākslas darbs ar noteiktu iekšējo dramaturģiju. Salīdzinot altāra skulptūru ikonogrāfisko saturu ar baznīcas cēlāju — fon Bēru dzimtas — biogrāfisko faktu hronoloģiju, atklājas šo abu sižetisko līniju mijiedarbība. Fon Bēru dzimtas vēstures traģiskā fakta — dēla konfesionālo uzskatu atšķirības dēļ pastrādātās tēva slepkavības — metaforiskās jēgas attiecinājums uz tēlu veidojuma hibriditāti un novietojumu altāra konstrukcijā ļauj izprast un izskaidrot skulptūru satura reliģiski didaktisko ievirzi.
