Tekstā ieskicēta diskursīvās prakses ģenealoģija saistībā ar sērgām dažādos laikos. Kā uzskatāmi tagadnes izturēšanās skaidrojumi aplūkoti trīs hronotopi: antīkā pasaule, renesanse un modernisma laiks. Tekstā aplūkota humorālās teorijas un miasmu saistība ar mūsdienīgajiem higiēniskajiem priekšstatiem, norādot uz sensorās vēstures iespējamību un nepieciešamību. Tekstā skatīta arī bakterioloģiskā paradigma, tās dispozitīvs un sajūgtība ar biopolitiku.
Tekstā atgādināts par pašrūpes praksi, problematizējot sevis paša un savas miesas (kā savējā un cita, svešā kopuma) izmantošanu. Tas nozīmē, ka dzīve ar sērgu ir dzīve ar sevi pašu. Vienlaikus tas ļauj problematizēt mūsdienīgo medicīnisko praksi un parādīt, ka sērgu gadījumā priekšplānā ir nevis pati sērga, bet sociālpolitiskie un ekonomiskie jautājumi.
Teksts ir ievadlekcija Latvijas Universitātes 79. starptautiskās konferences vēstures un filozofijas sekciju plenārsēdē “Dzīve ar sērgu. Sociālā pieredze un transformācijas procesi krīzes laika sabiedrībās” 2021. gada 23.–24. februārī Rīgā.
