Rakstā nosauktās divas dabas aizsardzības epizodes saistītas ar Daugavu, ar divu hidroelektrostaciju (HES) celtniecības projektiem 20. gadsimtā: Pļaviņu (jeb Aizkraukles) — 50–60. gados un 80. gados — Daugavpils HES. Notikumus šķir turpat 30 gadi, bet tos vieno glābšanas motīvs. Pirmajā gadījumā — glābt Staburagu, otrajā — glābt Daugavu.
Uzmanība veltīta vienam aspektam — kā veidojās un attīstījās priekšstati par dabas aizsardzību kritiskās situācijās; kā tas notika konkrētos gadījumos; kā tika pieņemti lēmumi; kā izveidojās situācijas pirms un pēc notikumiem — Pļaviņu HES uzcelšanas un Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanas.
Balstoties uz dokumentiem, apskatīta dilemma: kādas iespējas bija sabiedrības viedoklim un kādas — valsts varas nesējiem. Tas dod ieskatu padomju varas iedibinātajā sistēmā, kad sabiedrības pretošanās bija trausla. Pretstatā tam, valstiskās neatkarības gados izveidojusies pretošanās kultūra: tā ir leģitīma un normēta, taču paver arī iespējas preventīvām darbībām (sākotnēja iesaistīšana).
Abi notikumi ir 20. gadsimta zīmes, kuru pēcietekmes joprojām ir klātesošas (saskatāmas dabā, ierakstītas dokumentos). Bet 21. gadsimts ir atnācis ar saviem skatījumiem, ar savām vērtībām un nozīmēm. Tostarp — tas liecina par mantojuma pieejas veidošanos, kas savā veidā savieno laikus, piešķir tiem cilvēcisku dimensiju.
