PROCEEDINGS OF THE LATVIAN ACADEMY OF SCIENCES

Dēkaino varoņu salīdzinājums mūziklos un rokoperās Latvijas un Ukrainas teātros

Atslēgas vārdi: mūzikls, rokopera, Ukrainas teātris, Latvijas teātris
Raksta valoda: angļu valodā

Izmantojot vēsturiski hronoloģiskas, salīdzinošas un tekstuālās metodes un lugu rekonstrukciju elementus, analizētas kopīgās un atšķirīgās pieejas Latvijas un Ukrainas teātros mūziklu un rokoperu iestudēšanā. Sniegtie piemēri apvieno ar piedzīvojumiem saistīto tēmu apskatus un protagonistu raksturojumus abu valstu teātru uzvedumos. Pētījuma hronoloģija lielākoties aptver uzvedumus, kas iestudēti Latvijas un Ukrainas neatkarības perioda laikā. Izanalizējot atsevišķus dažādu žanru muzikālus uzvedumus, kas izrādīti Rīgas un Liepājas (Latvija) un Kijevas un Odesas (Ukraina) teātros, mēs redzam, ka tajos visos iesaistīti kristīgie simboli, jūtams harismātiska grēcinieka glābšanas motīvs caur mīlestību. Galvenā atšķirība abu valstu teātru pieejās mūziklu, dziesmu operu un rokoperu iestudēšanā ir tāda, ka latviešu centieni katru reizi vainagojušies panākumiem — radīti attiecīgajai paaudzei nozīmīgi darbi un uzvedumi, kas balstīti nacionālajā materiālā. Valda Lūriņa veidotie uzvedumi, kuros atsevišķi Latvijas vēstures notikumi sasnieguši episku skanējumu, katru reizi kļuvuši par īpašu notikumu Latvijas mūzikas un teātra dzīvē, tā notika ar “Lāčplēsi” (1988) un “Kaupēn, mans mīļais!” (1999). Nozīmīgākie ukraiņu teātru uzvestie mūzikli un rokoperas ir saistītas ir Rietumeiropas iestudējumiem (“Trīsgrašu opera”, 1968, rež. Matvejs Ošerovskis, un “Trīsgrašu mīlestība”, balstīti uz Bertolta Brehta lugu, 1996, rež. Edvards Mitņickis — abi iestudējumi uzvesti Odesas Akadēmiskajā muzikālās komēdijas teātrī; “Trīsgrašu opera”, 1966, rež. M. Sokolovs, Kijevas Nacionālais operetes teātris) un krievu drāmu (Aleksandra Kolkera “Krečinska kāzas (Spēle)”, 1974, rež. E. Mitņickis, Kijevas Nacionālais operetes teātris), un tie sliecas būt sentimentālāki. Latviešu iestudējumā “Lilioms”, kas tapa 20. gadsimta 70. gadu sākumā, galvenā varoņa dēkainība tika uztverta kā romantiska sacelšanās pret mietpilsonisko pasauli (līdzīgi sešdesmito gadu inteliģences ilūzijām), un Ģirta Jakovļeva varonis izraisīja simpātijas un pat apbrīnu. Savukārt jaunajos tirgus ekonomikas apstākļos Latvijā un Ukrainā par deviņdesmito gadu iestudējumu (“Trīsgrašu mīlestība” un “Kaupēn, mans mīļais!” ) varoņiem skatītāji īpaši nesēroja. Ja Odesas uzvedumā Mekiju (Vladimirs Frolovs) cienīja vismaz viņa intelektuālās pārliecības dēļ saistībā ar “dzīves nežēlību”, tad Liepājas teātra uzvedumā paradoksālā kārtā skatītājus vairāk satrieca nevis galvenā varoņa nāvessods, bet gan tas, ka iemīlējies Dzejnieks-humānists (Zigfrīds Muktupāvels), apstākļu spiests, kļuva par tirānu.