Latvijā izplatīta gadskārtu svētku un kāzu masku tradīcija ir čigānos iešana, kas atspoguļota arī mutvārdu folklorā — tautasdziesmās. Čigānu masku grupā galvenie parasti ir Čigāna un Čigānietes tēli. Neskatoties uz to, ka grupas sastāvā var būt arī citi tēli — Lācis, Dzērve, Zirgs, Ubags, Velns, Nāve utt., visi kopā tiek saukti par čigāniem. Dominē uzskats, ka čigānu masku uzvedība un izdarības tikušas noskatītas no čigānu etnosa nodarbēm pēc viņu ieceļošanas Latvijā — zirgu mīšana, nākotnes zīlēšana, zagšana un citas. Kopīgs abiem ir marginālais un migrējošais statuss sabiedrībā: kā maskas, tā čigānu tabori ierodas, komunicē un dodas projām. Runājot par Čigāna maskas jēgu, parasti tiek akcentēts citādais, svešais, no citurienes nākušais. Taču vai pilnīgs ir uzskats, ka čigāni masku pasaulē ienāk pēc tam, kad vietējie iedzīvotāji saskaras un iepazīst savā teritorijā ieceļojošo etnosu? Rakstā aplūkota čigānu koncepta nozīmju migrācija starp masku pasauli un klejotājcilšu sabiedrībām, mītisko un sociālo, svešo un savējo.
Menu
